Azartspēļu atkarība

Pēc DSM-III R klasifikācijas azartspēļu atkarība attiecināma pie savu impulsu kontroles traucējumiem.

Sociālā spēle atšķiras no patoloģiskās ar to, ka:

1. spēle ar draugiem,

2. spēle atbilstošā situācijā;

3. spēle ar iepriekš norunātām un pieņemamām likmēm, tādā veidā jau iepriekš var novērst zaudējumu.

Patoloģiskā spēle ir hroniska un progresējoša nespēja pretoties impulsam spēlēt un spēlmaņa uzvedība, kas, savukārt, grauj personīgo, ģimenes un profesionālo stāvokli.

Raksturīgākās problēmas azartspēļu atkarīgajam:

1. pieaugoši paradi;

2. nespēja izpildīt pienākumus, lai nokārtotu parādus;

3. ģimenes attiecību zaudēšana

4. nespēja koncentrēties vai pilnvērtīgi veikt darba pienākumus;

5. neatļautas (nelikumīgas) finansiālas darbības.

Par spēlmaņa dezadaptīvo uzvedību liecina vismaz 4 no šiem 9 minētajiem simptomiem:

1. bieža spēlēšana un naudas iegūšana spēlei;

2. bieža spēlēšana uz lielām naudas summām, ilgāku laiku nekā cilvēks bija paredzējis;

3. nepieciešamība palielināt likmi vai biežumu, lai iegūtu vēlamo uzbudinājumu;

4. satraukums vai aizkaitinājums, ja spēle tiek „norauta”;

5. atkārtota naudas paspēlēšana un parāda ņemšana „līdz rītam”, lai atvinnētu zaudējumu (dzīšanās pēc laimesta);

6. vairākkārtīgi mēģinājumi pārtraukt vai mazināt spēlēšanu;

7. spēlēšanas biežuma pieaugums situācijās, kad varētu būt nepieciešamība pildīt sociālos vai profesionālos pienākumus;

8. sociālu, profesionālu vai izklaides pasākumu upurēšana spēles dēļ;

9. spēles turpināšana neskatoties uz pieaugošiem pārdzīvojumiem un nespēju tos atmaksāt vai arī neskatoties uz citām sociālajām, profesionālām vai juridiskām problēmām, kuras radīsies spēles dēļ, kā tas labi zināms arī pašam spēlmanim.